Šodien kāds (mācītājs ap 40) centās man paskaidrot, ka ar laiku cilvēki zaudē ilūzijas, kas viņiem ir jaunībā (manā vecumā). Jā, redzu, ka "pieaugušie" bieži vien ir zaudējuši ko tādu, kas piemīt jauniešiem. Es gan to nesauktu par ilūzijām, bet degsmi un entuziasmu.
Cik reizes jāsasitas, lai zaudētu vēlmi lidot? Bet kur tad paliek ta "pirmā mīlestība", kuras zaudēšana ir pārmetums kādai no draudzēm Atklāsmes grāmatā? Vai šī degsme nav tieši tas, ko Dievs vēlas mūsos redzēt? Un pat necerot, ka viss būs perfekti un viss izdosies, vai mums tik un tā nevajag ar entuziasmu un degsmi mesties iekšā tajā darbā, uz kuru Viņš mūs aicina?
No comments:
Post a Comment