Tukši gaiteņi. Tumši, lampiņas taupības nolūkā nedeg. Grīda tīra, bet nostaigāta. Pie durvīm tā kā takšu zīmītes, tikai uzraksti citi "Ķirurgs", "Traumotologs".. Laiks apstājies. It kā nevienam tas viss vairs nebūtu vajadzīgs. Bet cilvēki nāk. Un arī bez gaismiņām atrod ķirurgu un traumotologu.
Sēžu gaitenī un gaidu.
Un tad viss atdzīvojas. Iedegas gaismiņas, šur tur parādās kāds visnotaļ omulīgs telpaugs. Jasaka gan, ka arī pacientu ir kļuvis vairāk. Ceru, ka ne tāpēc, ka viņiem nelaimējas, bet tāpēc, ka viņi zina, kur meklēt palīdzību. Par ikvienu parūpējas. Tā ir slimnīcas burvība - ka ar savām likstām vairs neesi viens.
Un tad jau pa gaiteni no kreisās puses nāk viņi visi - visi interni ar mapītēm rokās gaiši zilos formas tērpos. Un te vairs nav nomāktības un pamestības. Slimnīcas dzīslās plūst enerģija un entuziasms.
Diagnoze: man skaistas liekas vecas un pamestas lietas. Skaiti ir tas, kā kādreiz tas kādam ir bijis svarīgi un vajadzīgi. Un skaistas ir pat tās skumjas, ka tagad cilvēkiem ir vienalga, ka tagad nav neviena, kas parūpējas par lietām, kas kādam agrāk bija tik svarīgas.
No comments:
Post a Comment